Dzīves atbalsta punkts

18.04.2009

Es gan neesmu oficiāls K.Meļņikoņa Saņda kluba biedrs, taču netieši ar viņa Kluba darbību (un ušu Latvijā) esmu saistīts jau no 80.-to gadu beigām (tiešā saikne skatāma no 90.gadu vidus, kad sāku piedalīties K.Kaupes un brāļu Sīmaņu veidotās Ušu federācijas atbalstīšanā). Dažādu sadzīvisku iemeslu dēļ tas viss pajuka un it kā pārtrūka arī nometņu organizēšanas pēctecība, kas bija iedibināta jau Kristapa Streiča laikos.

Savā veidā Kaspars (vismaz pēc manām domām) tomēr šo tradīciju turpina; par to liecina arī pamodinātā interese kādreizējo ušu entuziastu vidū, tāpēc gribētu izteikt visdziļāko pateicību Kasparam par to, ka viņš joprojām turpina rīkot šīs nometnes. Pat nespēju iedomāties, cik daudz pūļu, organizatoriska talanta un nervu šūnu tas prasa.

Kas attiecas uz mani personiski, man šīs nometnes pēdējo gadu laikā ir kļuvušas par sava veida dzīves atbalsta punktu, ar kuru es rēķinos, gan plānojot vasaru, gan sportiskās aktivitātes Reizēm pat liekas, ka dzīves plānošana jau notiek „no Tūjas līdz Tūjai”! Spriežot pēc komentāriem Kaspara interneta lapā, tā tas ir daudziem

Acīmredzot šīs nometnes ir patiešām piepildītas ar dziļu iekšēju saturu un šīs labās domas un mērķi (protams, arī darbi) jau ir dziļi iegūluši Tūjas smiltīs un nekādas vētras vairs to nav spējīgas nopostīt!

Paldies! Novēlu nometņu organizētājiem šādu attieksmi pret pasauli saglabāt arī turpmāk!

Gatis Kalniņš