Čau-Čau punim

18.04.2009

Sen senos laikos, kad mazais Valters (es) vēl bija mazs un dumšs (tagad viņš ir tikai dumšs), viņš pēc vairāku mēnešu treniņiem devās uz savu pirmo nometni Tūjā. Vēl tagad spilgti atceros, kad pirmoreiz ieraudzīju nometnes vietu (oh, kas tie bija par priekiem!) – mežs, jūra, smiltis, pļava, teltis! Īsta paradīze mazam, superaktīvam (DURACELL) knēvelim. Ar mammu un tēti kopā uzmeistarojām telti (es biju sapriecājies, ka man beidzot būs pašam sava māja) un tad tik sākās prieki.

Visspilgtāk no visas nometnes atceros 5 notikumus:

• Mūsu grupai (izredzētie) bija jāskrien gar jūru 14 km (7 tur un 7 atpakaļ). Es biju mazs, bet plaušas man bija lielas. Atceros, ka kaut kur pa vidu skrējienam mums riedami kā dulli nesās virsū divi suņi (tagad zinu, ka tā bija “Čau – Čau” suņu šķirne, Ja es nebūtu tik ļoti piekusis, tad droši vien būtu sadūšojies un pamēģinājis piečurāt bikses (no bailēm, protams). Suņus atsauca atpakaļ viņu saimnieki un mēs turpinājām skriet. Mūsu grupā bija viens Džekiņš (vairs neatceros kā šo sauca), kurš atpakaļ ceļā teica trenerim (Kasparam):- Man punis sāp…. (viņš bija Krievu tautības, kuram patika ēst šokolādes krēmu)
  – Kas sāp?
  – Punis…
  – Puncis?
  – Jā, punis… (tad es vēl tā “neiebraucu” bet tagad man lielum lielie prieki).

• Tur bija viens cits Džeks (tikpat mazs kā es un mans brālēns), vienu rītu mēs izdomājām šo izāzēt – kad šis nabaga upuris pamodās, mēs pateicām, ka viņš ir nokavējis treniņu un aizgulējies. Nabags tā sabijās, ka nelīda ārā no telts vēl stundu, kamēr mēs viņam pateicām, ka tikai pajokojām un, ka treniņš tikai tagad sāksies.

• Tur (nometnes vietā) bija nežēlīgi daudz ķirzakas, un mēs viņas tur mocījām – bāzām pudelēs, ķērām aiz astēm un gaidījām, kamēr tās notrūks utt.

• Spēlējām slaveno spēli – “Karogs”. Lūk, tas tik bija kaut kas! Kas par priekiem, atceros, ka noķēru kādus 6 pretiniekus (aizsargājot karogu) un pats 2 reizes mēģināju karogu nozagt (es biju maskēšanās meistars, varēju pieplakt zemei un kļūt par ķirzaku). Bet pirmajā reizē kad karogu nozagu, es kā vells skrēju pēc iespējas tālāk, taču mani noķēra kaut kāds lielais (nu sasodīts) un brutāli karogu atņēma. Otrajā reizē – UZVARA! Es kā plēsts iznesos no naidnieka zonas un savējiem gavilējot aizstiepu karogu uz mūsu zonu.

Nobeigumā.U-šu nometnes manā atmiņā paliks vienmēr, jo tas bija kaut kas vienreizējs, fantastisks un aizraujošs! Paldies jums!

Valters Mirkšs