10 dienas džinksētajā paradīzē

24.11.2007

Sešpadsmitā Tūja, jau desmitais gads jūras krastā un mēs tiekamies jau atkal. Joprojām austrumu cīņas (Tālo austrumu mēlē – U-Šū, Saņ-Da) kā galvenais iemesls nometnei ar trijiem kārtīgiem treniņiem dienā, ar komandas saliedēšanai veltītiem uzdevumiem. Vētra. Pirts. Volejbols un futbols jūrmalas smiltīs. Sarunas un diskusijas. Gaisa trases ar striķiem. Un tā jau ir tikai ārēji manāmā daļa…

Nometnes pirmās naktis pagāja zem bezmākoņu debesīm, kurās spīdinājās milzīgs pilnmēness. Visi 28 nometnes „Tūja 16” dalībnieki šķita gatavi sākt vasaras galveno piedzīvojumu, savukārt treneri gatavi jaunai pieredzei un izaicinājumiem. Par vadmotīvu izvēlējāmies ieklausīšanos spējas izkopšanu un citu pieņemšanu tādu, kāds katrs ir savā dziļākajā būtībā..

Pirmajā vakarā iesākās nakts pārgājiens. Badīgi kaucošo vēderu pavadījumā 10 km rādiusā tika meklēti apslēptie pārtikas krājumi alās, kokos zem akmeņiem un ūdens. Pēc orientēšanās daļas, indiāņu stilā ierīkota apmetne egļu audzē ar pavardu vidū.

Lai arī komandas darba uzdevumi bija dažādi un brīžam šķietami neizpildāmi, nopietnākais mūs piemeklēja jau otrajā vakarā. Izlienot no treneru telts, kaut kas likās nepierasti. Varbūt tie bija kliedzieni, varbūt krusa, kas kapāja muguru, bet varbūt atpūsta plēve, kas izklājās man pār seju. „Esiet gatavi nesliktai vētrai!” es no telts ārpuses kliedzu pārējiem, kuri sveču gaismā svinēja vakaru ar kārtējo iedzeršanu (protams, kulta produkts, tēja „Možums”). Pa gaisu sāka lidot teltis un bērni, kas centās noturēt matus uz galvas un sevi pie kokiem.

Prognozēs vētru rēķināja uz 25-30 m/s un tās sekas bija jūtamas vēl 2 dienas. Puse nakts pagāja kopā ar brīvprātīgajiem stiprinot teltis pie kokiem un atgriežot nometni no lidošanai draudzīga režīma. Viļņi 2-3 m augstumā, līdz ar to mūsu gājiens pa veco molu varēja beigties virs negaisa mākoņiem. Pēc laika konstatējām, ka 4 nepaklausīgas nojumes uzrāpušās krasta priedēs uz palikšanu.

Atslodzei tika piedāvāts smilšu skulptūru festivāls ar 6 pirmajām vietām. Kā arī akmens laikmeta vai tibetiešu tipa pirts ar zibenīgu bliezienu uz jūru. Relaksācija ne pa jokam, vai drīzāk čakras slāņu paplašināšana un izpeldināšana.

Viena no treniņiem vietā jaunajiem cilvēkbērniem tika piedāvāts jūras rags 7 km attālumā un skriešana uz viņu pa cietzemes un jūras saskares punktu.

Vairums no dienas treniņiem pagāja ar eksternālo ķermeņa daļu, tas ir garo koku un spriguļu, meistarības apgūšanu.

Šķietami neredzamo rutīnu pilnībā pārtrauca divi ciemiņi. Viens ar austrumu cīņu kino vakaru un klasiskā U-Šū meistarklasi. Otrs ar lingošanu, striķu nobraucieniem un kāpšanu priedēs vasaras alpīnisma stilā.

Hei, esam ieskrējušies pamatīgi, bet klāt jau pēdējais vakars visiem kopā. Akustiskais vakara folk-koncerts, desas un stāsti par mūsu trauksmaino nometņu sendienām.
No rīta Novākšanās, Fotografēšanās un Lielais Atvadu Apskaušanās maratons. Pat ēteriski mirdzošs gaiss reiz mēdz pārvērsties par parastu dienu…

Epilogs

Tas notika 2007. gada 8. augustā. Rīta pusē, man šķiet… Izbeidzās derīguma termiņš manai pasei, tad vēl šīs desmit dienas nometnē, kas izbeidzās strauji. Kā stars, kuram priekšā pielikta dreboša plauksta. Krastmalas kaijas šos tik nozīmīgos zaudējumus izbļāva uz jūru; trīs piekrastes smiltīs zvilnoši suņa bērni tos gaudoja taisni uz debesīm.

Laiks Džinksētajā Paradīzē bija aizritējis nemanāmi. Bet vispār jau laiks ir tikai pirms un ir laiks pēc. Viss pārējais ir citas realitātes esamības pierādījums. Mēs tiksimies jau nākamgad. Bet tie vairs nebūsiet jūs, ne mēs, ne arī es pats. Tie būs citi cilvēki, kas desmit dienas uz šis bojāejai nolemtās planētas meklēs pārlaicīgu mieru saulrietos un saullēktos. Būs tādi, kas iejūsmos dvēseli un mirdzoši iededzinās tajā neizdzēšamas atmiņas uz visu turpmāko dzīvi.

Sagatavojis: Andris C.Habermanis
2007. gada 24. novembris