Jūras līmenis bija nedaudz cēlies, taču – kā rāda pieredze, līdz vasarai viss tāpat ir mainījies, tāpēc pāragri spriest par to, kā Tūjas piekraste izskatīsies. Taču nometnes vieta diezin vai izmainīsies un tās atkalieraudzīšana uzdzina patīkamu smeldzi Gara acīm redzu cilvēkus, kas trenējas, palīdz skaldīt malku virtuvē, vai dara citus darbus Galu galā – nav vairs atlicis daudz līdz nometnei – tikai nieka septiņi mēneši

Patreiz notiek darbs pie divu materiālu apstrādes, kas ir manā rīcībā – Andra veidotā DVD   par nometni pirms gadiem 3 un garās nūjas treniņa video, kas filmēts 18.nometnes laikā.

Šogad Latvijā gandrīz reizi mēnesī iespējams vērot Ziemeļblāzmas. Sakarā ar lielo Saules aktivitāti ziemeļblāzmas būs novērojamas vēl visu ziemu. Iepriekšējās bija augusta sākumā, septembra beigās, un tikko naktī no 24. uz 25. oktobri. Trāpījās ļoti krāsaina un spēcīga. Dažas bildes, kas fotografētas pie Tūjas mola ap trijiem četriem naktī:

Lai vērot Ziemeļblāzmas, nepieciešams atrasties tālu prom no gaismām, tumšā klajā laukā. Meža izcirtumā, jūras piekrastē, kartupeļu laukā 

Mans galvenais mērķis, braucot uz nometni, bija treniņi. Fiziska slodze, dažādie treniņi un to īpašā vieta (tas, ka treniņi notika pie jūras, piedeva īpašu sajūtu) ļāva atbrīvoties no dažādām uzkrātām nelietām. Manī bija sakrājušies jautājumi, ko gribēju pajautāt sev, tādēļ īpaši nebiju piedomājusi par pārējām dienas aktivitātēm, kas pēcāk izrādījās liels atklājums priekš manis. Nometne bija laiks sev. Galvenais ieguvums – miers un savstarpēji pozitīvā gaisotne. Bija lieliska iespēja atpūsties no ikdienas. No sīkām negācijām (varbūt arī ne tik sīkām), kuras pārāk stipri ir ielīdušas ikdienā.

Nometnei beidzoties, mani nepameta sajūta, ka šīs desmit dienas tik tiešām paskrējušas, bet apdomājot saproti, ka daudz kas bija noticis, un vēl tas, un arī kaut kas vēl. Braucot uz nometni, es nebiju domājusi, ka tik ļoti visā iesaistīšos. Šī nometne man tiešām kļuva tuva – ar cilvēkiem, ar jūru, ar vienkāršo sadzīvi, ar ikdienas notikumiem un jaunatklājumiem. Mazliet bail par atgriešanos, ja nu … Un tad es saku sev, ka viss, kas ir manī, tas ir tik patiess un īsts, cik es to jūtu un uztveru. Un tad man nav bail uzticēties, sajust, mīlēt un baudīt to visu, ko var saukt par dzīvi (nometni, mājām, ģimeni, otru, sevi pašu).
Paldies,
Agnese.

Kad ap 2000. gadu uzsāku mācības darbam ar riska grupas jauniešiem, ceļš mani noveda pie diviem lieliskiem šī darba profesionāļiem – Valda Vanaga (toreiz Ogres jauniešu organizācijas vadītājs) un Nila Klinta (toreiz Jaunatnes Kristīgās savienības 155. skautu vienības vadītājs). No šiem vīriem iemācījos pamatlietas komandas veidošanā un saliedēšanā, kā arī svarīgāko darbā ar jauniešiem. Kopš tā laika nometnēs aizvien vairāk tiek strādāts tieši uz dalībnieku savstarpējo saliedēšanu un iekšējās pasaulītes sakārtošanu. Sākumā tie bija tikai grupu uzdevumi, pēc kuriem tika pārrunāti visi komandas darbības plusi un mīnusi, bet vēlāk jau parādījās „domu apļi”, kuros tad līdz pamatīgiem sīkumiem un dažādu sarežģījumu risināšanai tika izrunāti vairāki, jauniešiem ļoti aktuāli, temati. Pamatā jau viss grozās ap labo un ļauno, uztveri un attieksmi pret notiekošo, un attiecībām jebkurā līmenī. Tās ir ikdienišķas, cilvēkam bieži vien neskaidras tēmas. Šajos domu apļos ieguvēji ir pilnīgi visi, jo dalībnieki dalās ar savu pieredzi un iespējamo sarežģījumu risināšanas veidu meklēšanu. Man jau šķiet, ka šie „domu apļi” arī ir nometnes sirds, kura, tāpat kā cilvēka sirds, nevar iztikt bez pārējā organisma – darba ar sevi caur fiziskiem treniņiem, garīgiem treniņiem, komandas veidošanas uzdevumiem un visa pārējā, kas notiek nometnē. It kā mēs ikdienā pasniedzam U ŠŪ un šīm vajadzētu būt kārtīgām sporta nometnēm. Bet laika gaitā treniņi ir aizgājuši otrajā plānā, priekšpusē izvirzot tieši darbu ar iekšējās pasaulītes augšanu un sakārtošanu.

Pēc pēdējās, jubilejas, nometnes ir spēcīga tā sajūta, ka ir panākts tas rezultāts, kādu vēlējāmies pirms nometnes, vēl strādājot pie tās plānošanas. Dzirdot dalībnieku sajūtas un domas pēdējās dienas aplī, saprastu, ka darbiņš ir padarīts. Iekšā mājo miers un gandarījums par paveikto. Manas pēcnometnes sajūtas ir ļoti atkarīgas no dalībnieku pēcnometnes sajūtām un vēlmes turp atgriezties vēl un vēl.. Nometnes laikā mums treneriem tas ir darbs. It īpaši priekš manis. Mums ir jārūpējas, lai dalībnieki uzķer to, ko mēs viņiem vēlamies iedot. Ja tas sanāk, tad ir forši un varam droši doties tālāk. Pašu nometnes gaisotni es baudu no cita skatu punkta, bet ir svarīgi spēt uz to paraudzīties arī ar dalībnieka acīm. Kas, ceru, ka pagaidām vēl labi izdodas.

Pirmo reizi pēc ilgāka laika neskrēju uz Ķurmjragu, jo vadīju treniņu tiem, kuri neskrēja uz ragu, bet toties ar pilnu atdevi izbaudīju abas pirts reizes. Ļoti patika arī puišu ideja par Džakuzi vannu. Tik pašam nesanāca izbaudīt rezultātu uz savas ādas.

Ir sāpīgi par četrām cietušajām kājām, no kurām trīs noķēra akmeņus. Kaut fiziskās aktivitātēs šie dalībnieki vairs nevarēja piedalīties, domāju, ka iekšējā pasaulīte daudz ieguva nometnes atlikušajā laikā.

Prieks ir par to, ka dalībnieki nāk pie manis runāties un kopīgi meklēt arī dažādus risinājumus personīgiem sarežģījumiem, par kuriem nevajadzētu spriest kopīgās dalībnieku sarunās.

Vērtīgs ir katra trenera ieguldījums un atdeve šim pasākumam. Mēs katrs esam ļoti atšķirīgi un tai pašā laikā ar līdzīgām dzīves vērtībām. Visi kopā un katrs atsevišķi varam iedot tik daudz…

Tagad, pēc nometnes, joprojām esmu uz tāda kā pacēluma viļņa, kas palīdz viegli tikt galā ar tīri ikdienišķiem sarežģījumiem darbā, mājās un ikdienas gaitās. Pats vērtīgākais ir iegūtais iekšējais miers un vēlme darboties tālāk. Kā arī paša iekšējās pasaules sakārtošana.

Paldies vēlreiz nometņotājiem un palīgiem!

Jau pierasts, ka trešajā dienā iestājas dvēseles stāvoklis, ko pats sev esmu formulējis ar nosaukumu “Tūjas rutīna”, proti, – prāts kļūst brīvs no “civilizētās pasaules” sārņiem un rimti vēro dabā notiekošo. Katru gadu arvien vairāk manī nostiprinās atziņa, ka viens no galveniem vaļiem priekš manis Nometnes laikā ir skrējiens uz Ķurmraga bāku. Tas ir kā kāpšana kalnos un katru gadu nes savādākas izjūtas – lai arī krasts ir tas pats, jūra to maina un nekad nevar paredzēt kā īsti noritēs skrējiens…

Nometnes beigas, diemžēl, nesagaidīju, jo 3 dienas pirms finiša mani pārsteidza kakla sāpes un augsta temperatūra (nekad iepriekš neesmu pamanījies nometnes laikā saslimt)… Diskutabls, protams, ir jautājums par slimības cēloņiem – dažādiem cilvēkiem ir dažāds viedoklis: sākot no elementāras saaukstēšanās un beidzot ar mistisku dvēseles attīrīšanos… Lai nu kā, slimība ir aiz muguras un ir svarīgi, kādus pats secinājumus esmu priekš sevis izlobījis Katrā ziņā, pēc slimības esmu kā ar jaunu skatu uz pasauli un sevi (saviem darbiem pagātnē un plāniem nākotnē) …

Domāju…daudz domāju es par nometni, bet ne jau tā – sēžot rokas klēpī salikusi un ar skumjām un asarām acīs kavējoties atmiņās par 10 brīnišķīgām dienām, kuras nu ir aiz muguras, bet nākamās jāgaida tikai pēc gada - tās domas ir fonā visam ko daru un ir tik bezgala gaišas, ka it nemaz neskumdina un neizraisa sāpes, tās rada laimi – tādu klusu un mierīgu, it kā nemanāmu, bet pastāvīgu un dziļu. 

Manas sajūtas pēc Tūjas ir tādas, it kā es beidzot pēc ilgiem gadiem būtu nomazgājusies tīra vai kā Arča teica – nometusi veco ādu gluži kā čūska. Nevarētu teikt, ka pēkšņi savā dzīvē jūtu lielas pārmaiņas, ka pār mani nākusi apskaidrība, ka esmu pilnībā mainījusi savu dzīvesveidu, vai arī, ka esmu kļuvusi par citu cilvēku – pagaidām vēl ne. Tas ko es sevī jūtu ir tāda gaiša un neapdzēšama liesmiņa, ko manā sirdī ir iedegusi nometne, bet kuru šī pasaule, šī ikdiena neapdzēsīs ne ar kādiem vējiem. Tā liesmiņa ir tas, kas man visu laiku ir pietrūcis manai eksistencei, taču tagad tukšums ir aizpildījies. Tā man palīdz skatīties uz pasauli kaut kā nedaudz savādāk, ļoti tuvu tam, kā esmu visu laiku vēlējusies skatīties uz apkārtējo, tā dod man iespēju it kā redzēt, dzirdēt un sajust nedaudz skaidrāk, gaišāk, tīrāk. Tā ir ļāvusi man ieraudzīt sevi pašu un beidzot saprast, kāda tad es patiesībā esmu(protams ne līdz galam, jo tas ir ļoti grūti), jo līdz šim nereti sevi mānīju. Šī liesmiņa izkausē slikto manī, ko es bieži mēdzu sajust un kas tik ļoti traucē dzīvot. Šī liesmiņa man palīdz dzīvot vieglāk, jo visu parasti uztvēru pārlieku smagi(iespējams tieši pateicoties šai liesmiņai man ir tik viegli pārvietoties uz vienas kājas:)). Un es zinu un arī ticu, ka šī liesmiņa ar laiku kļūs arvien spožāka un palīdzēs man augt un mainīties aizvien vairāk, jo jūtu, ka šī nometne ir manī iekustinājusi kaut ko lielu, kaut ko tādu, ko es visu laiku apmēram pēdējā gada laikā centos sevī iekustināt, bet pašas spēkiem man tas neizdevās. Tagad es jūtos tā, it kā man būtu dota milzīga otrā iespēja sevi veidot no jauna, būvēt sevi gluži kā māju uz restaurētiem pamatiem, kas it kā ir tie paši vecie mājas pamati, tikai salaboti tā, lai būtu daudz drošāki par iepriekšējiem.

Nezinu kā būs pēc mēneša, diviem vai trim, bet pašlaik ir tieši tā – vienkārši ļoti, ļoti labi!

Ar cieņu pret Nometni – Saiva.