It kā ir gribējies tik daudz ko pateikt šeit, bet pēdējā laikā nez kāpēc sāk šķist, ka, ja domas nav iespējams pateikt ar īstiem vārdiem, īstiem, klātesošiem cilvēkiem, tad rakstīt tās ir kaut kā ne tā. Laikam tāpēc šogad emociju kladei jau daudzas reizes dziļdomīgi pagāju garām.
Čau, te beidzot Vita! Nometne līdz šim man ir ļoti patikusi! Dažas lietas protams ir radījusi domstarpības ar citiem nometnes dalībniekiem, bet protams tas ātri pāriet, uzskatu, ka 10 dienas ir par maz, lai uz kādu turētu ļaunu prātu uz ilgu laiku. Nepatīk, ka mazie ir saķēpājuši šo emociju kladi ar visādiem dumjiem, bezjēdzīgiem, un vienādiem zīmējumiem, tas neliekas pieņemami priekš šīs klades.
„The past is gone. The future unknown.
Remembering shame. Worry is just pain.
To live well in instant is sane.”
Dzīve nav nekas ievērojams. Viena dzīve nomaina otru. Dzīve jābauda.
Jebkādā veidā. Kā šovs, kurš jānovēro. Tu vari smieties vai raudāt,
vai ignorēt skatoties uz cilvēku darbībām, redzot viņus izlemjam,
jo viņi ir tikai šova dalībnieki. Tava šova dalībnieki.
Viņi nevar ietekmēt tevi un nevar tevi aizskart. Viņi var tikai parādīt
tev. Tagadne jau ir galā un nākotni mēs nezinām. Dzīvo šim brīdim.
BAKA
Visam piemīt inerce. Rītos jūra veļ viļņus, bet viļņus
veļ arī pusvārdā pārtrauktais miegs. Un domas un miesa
nespēj vēl izšķirties starp dienu un nakti.
Arī domām ir inerce, un arī reiz derējušām, bet šeit
liekām domām. Pat sirdij tā piemīt…
Pirmo reizi man tiešām šķita, ka pēc skrējiena uz ragu
kaut kas ir mainījies manī. Šī aktīvā meditācija atstāja
ļoti dziļu iespaidu, un es sapratu, ka tā ir neatņemama
Tūjas sastāvdaļa. Skrienot sajūta bija neaprakstāma.
Cilvēki perfekti, uzdevumi kā vienmēr neatkārtojami.
Pa šīm dienām esmu sadraudzējusies
ar ļoti daudz foršiem cilvēciņiem. Pateicoties
viņiem diena paskrien vēja spārniem. Pat
nedarot neko, pa šo laiku, esmu izsmējusies
vairāk nekā pa visu vasaru.
