„Tīri forši ir šinī nometnē, jo var iepazīties ar jaukiem un jautriem cilvēciņiem, kas izpalīdz.

Continue reading →

„Es neteiktu, ka ikdienas dzīvē es nedzīvoju tagadnē. Tieši
otrādi, es pat ļoti cenšos dzīvot katrā konkrētajā mirklī, bet
tomēr nenovēršamas ir domas par kaut ko nākotnē, par
kaut ko pagātnē, kaut kā gaidīšana, sapņošana par kaut
ko un viss pārējais. Bet šeit Tūjā… es vienu vakaru
sēdēju un vēros uz jūru un sapratu, ka nekad līdz
šim savā dzīvē es neesmu jutusies tik ļoti tagad kā
šeit. Un tā sajūta, ka tu tiešām esi tikai tagad
un baudi tikai un vienīgi katru tobrīd esošo mirkli
ir tik skaista! Man patiešām asaras nobira. Šī sa-
jūta mani pavada visu nometnes laiku, un ne brīdi
es neesmu domājusi kaut ko tādu kā: „Kad tas beigsies?”,
„Kaut tas ātrāk beigtos!”, „Kad būs pusdienas?” vai kaut
ko tamlīdzīgu. Pat treniņos, kad ir diezgan grūti nē.
Es vēlos kaut ar šo tagadnes sajūtu varētu dzīvot it
visu savu dzīvi. Šis konkrētais mirklis tomēr ir lielākais
dārgums, kas mums ir, un kā bija rakstīts uz kādas apsvei-
kuma kartiņas (apmēram), ka dzīvē ir divi brīži, kuros tu
neko nevari darīt – pagātne un nākotne. Tātad paliek ti-
kai tagadne.
Un vēl, protams, ir tā skaistā sajūta, ka šī ir vienīgā
pasaule visā izplatījumā – mūsu pasaule ar visu to labo un
bez visa tā ne tik labā. Sajūta, ka es te mūžīgi šādi esmu
dzīvojusi un mūžīgi dzīvošu. Ja godīgi, man galvā gandrīz
nav domu par ārpasauli. Un tas ir tik labi! Un cilvēki
šeit ir tik skaisti! Paldies visiem un visam!
Paldies par TAGADNI!”

„Special for Kaspars!
Es gribētu tādu auru kāda ir Tev. Tādu enerģijas lauku.
Tādu spēju saistīt cilvēkus un to īpašo enerģiju vietai, kurā Tu
atrodies. Es nezinu, vai šāda nometne vispār varētu izdoties bez Tevis.
Cilvēki manā dzīvē allaž ir dāvana. Iepazīties ar Tevi bija
viena no lielākajām dāvanām manā līdzšinējā dzīvē. Tu tiešām
esi maģisks cilvēks, un tāpēc man ir jo īpašs prieks dzirdēt
Tavas domas! Un mūsu laikā pasaule patiešām nekļūs sabojāta
galīgi kaut vai tikai tāpēc, ka ir tādi cilvēki kā Tu! Un man
šķiet, ka Tev piemīt spēja saprasties ar jebkuru, spēja, kādu arī
es sev vēlētos. Tavā klātbūtnē cilvēki mainās. Viņi kļūst labāki.
Es bieži atzīstos mīlestībā. Es domāju mīlestībā pret cilvēku.
Mīlestības nekad nevar būt par daudz, un tāpēc es cenšos bieži
atzīties mīlestībā pret cilvēku, ja es viņu jūtu
(es tikai nezinu, vai parasti kāds saprot). Es atzīstos arī šoreiz!”

„Savdabīgā treniņu filozofija.
Es noteikti rakstīšu dīvaini, bet neko darīt.

…Viss sākās ar to, ka tev nav ko šķietami
darīt, vai arī tu pavadi savu laiku pie datora
vai televizora. Vecāki vai tu ir izlēmuši mainīt mazliet
rutīnu un tu iekārtojies U – šū vai kādā citā austrumu
cīņas mākslas skolā. Protams nebija paticis arī tas, ka
lielākie skolas/klases biedri apcēla un lika justies nožēlojami, mazākam.
Pirmais treniņš, tev liekas, ka tu nekā nesaproti no nekā,
bet tik un tā iemācījies pareizi nostāties cīņas stājā. Mudina
tev garīgi un fiziski darboties arī mājās vēl.
Pamazām tu sāc ar laiku saprast, lai cik smagi trenētos,
vieglāk nekļūs, jo izdarīt tu varēsi vairāk un to arī no
tevis prasīs, arī jocīga lieta liksies attīstoties tavām garīgajām
un fiziskajām praksēm, pielietot tev tās gribēsies arvien
mazāk, bet galvā tik un tā daudziem mājo doma par
to cik viņi īstenībā varētu viņam riktīgi sadot, ko
viņš man, bet diemžēl tad ja tu realizē tas domas, tad
praktiski tu arī neko neesi iemācījies (protams ir daži treneri un
dažādas mācības, bet kopumā) Turpinājums sekos…..
Komentāru otrā pusē ja var lūdzu….”

„Laiks paskrēja tik ātri. Uzskatu, ka nometne ir
izdevusies. Bet dažas lietas baigi nobesīja.
Kā piemēram sīkās CaCas :@ un vēl
viena meitene. Ne visi var iet šajā nometnē.
Tas ir atkarīgs no cilvēka, cik daudz
viņš ir gatavs saņemt un cik dot.
Šogad man dikti gribās uz mājām un
pietrūkst mīļie, bet es zinu, kad tikšu
atpakaļ uz mājām, man pietrūks nometne.
Šajā nometnē es vēlējos atbrīvoties, izrauties
no ikdienas (ārpasaules), bet nezinu vai tas ir
īsti izdevies.
Patīk, ka ir jautri cilvēki, ir piedzīvota
liela jautrība.
Bet ir arī izmaiņas draugu lokā, redzu ka
Dažiem cilvēkiem nav vēlama mana klātbūtne,
īstenībā pateicoties viņām esmu satikusi, iepazinusi
daudz jaunu draugu, cenšos vairāk uzturēties
citu sabiedrībā. No vienas puses liels paldies.
Viņu uzvedība ir likusi man par daudzko
padomāt.
Ceru, ka nākošgad būs tikpat daudz cilvēku,
tikpat jautri un mīļi cilvēki.”

„Šī ir nometnes pēdējā diena.
Žēl, ka vairāk nebūs
nakts-spēle. Nometne pagāja ļoti ātri.
Liekas, ka tagad ir tikai trešā diena. Man
ļoti patika treniņi ar Arču. Man daļēji
patika mači. Ieguvu trešo vietu, bet šis
tas „negāja”. Man patika brīvajā laikā
iet uz veikalu, bet nepatika tas, ka ātri
beidzās nauda. Patika spēlēt regbiju,
volejbolu. Patika pildīt uzdevumus.
Patika nometnes gaisotne. Nepatika tas, ka
nevarēja pietiekami ilgi peldēties. Patika
skrējiens uz ragu, sparingi, ēdināšana,
sporta ušu treniņi un skatīties filmas.
Ceru, ka braukšu arī nākamgad.
5.08.2008.
16:29”

„Uz jūru, uz jūru,
Kur kaijas sauc,
Kas cits gan mums paliek,
Kad nekā cita vairs nav?

Kur citur, lai dvēselei
Pārdzimt ļauj,
Kā tik pie jūras,
Kas dvēseli skauj?”