Ļoti gribēju uzrakstīt, bet nekādi nevarēju saņemties drosmi! Ik pa laikam iznāk kaut ko atcerēties un pārdomāt par nometni. Atcerējos, ka tieši pirms pašas nometnes nojuka saplānotais bērnu pieskatīšanas grafiks, bet viss atrisinājās labvēlīgāk nekā iepriekš bija izdomāts. Tātad – uz nometni bija jābrauc, atpakaļceļa vairs nebija 
Nometne… Spilgti atceros pirmo nometni, kura bija tikai nedēļu gara un dalībniekiem toreiz izmaksāja 12 latus. Tajā cenā ietilpa arī organizēts autobuss no Valmieras uz Tūju. Tajā laikā tās bija tikai tīri sporta nometnes tiem, kuri trenējās ikdienā. Trīs treniņi dienā un pārējais laiks tika aizpildīts ar dažādām spēlēm vai vienkārši atpūtu. Spilgtākie notikumi bija naktspēles, kuras kuru robežas toreiz nebija ierobežotas (tagad tā ir nepilna Jūrasdzeņu teritorija). Continue reading
Lai arī Nometnē biju ne pirmo gadu, šis gads nāca ar jaunu pieredzi – ēdienreizes pie kopējā galda, paša bērnu aktivitātes un … slimība. Continue reading
Čau!
Domāju…daudz domāju es par nometni, bet ne jau tā – sēžot rokas klēpī salikusi un ar skumjām un asarām acīs kavējoties atmiņās par 10 brīnišķīgām dienām, kuras nu ir aiz muguras, bet nākamās jāgaida tikai pēc gada - tās domas ir fonā visam ko daru un ir tik bezgala gaišas, ka it nemaz neskumdina un neizraisa sāpes, tās rada laimi – tādu klusu un mierīgu, it kā nemanāmu, bet pastāvīgu un dziļu. Continue reading
2010. gada nometne „Atklāj sevi” tika gaidīta ar nelielām bažām dēļ nelielā gaidāmo dalībnieku skaita. Mēs paši uz Tūju aizbraucām jau trešdienas pēcpusdienā, četras dienas pirms nometnes sākuma. Parasti mēs turp braucām tikai ceturtdien. Līdz ar to varējām mierīgi un neatlaidīgi darboties, ko arī visi cītīgi darījām. Pa starpai paguvām mazliet apdarīt arī savus darbus, kas visam piešķīra patīkamu nesteidzību. Katrs darīja savu darāmo savstarpēji sastrādājoties.
Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai šādus atkal-tikšanās pasākumus izbaudītu pilnībā, ir Ceļojums. Arī mēs uz jau ikgadējo Tūjas „Salidojumu” ceļojām – gabali kājām, ar autobusiem, cauri pielijušiem mežiem, pa sasilušu asfaltu zalkšu mugurām. Otra lieta ir nometnes celšana & pasākuma iekārtošana – esi piedalījies – esi stāvējis klāt visai radīšanas pirmatnībai.
Sveiks Kaspar! Sākšu ar to, ka ceru, ka vēl mani atceries, jo diezgan ilgu laiku neesmu par sevi devis nekaadu zinju!;) Šodien beidzot apskatijos atklaj -sevi.lv, un apalūkoju arī bildes kuras protams uzdzina jaukas atmiņas!:) tādēļ arī nolēmu tev uzrakstīt! Vēlos tev pateikt ļoti lielu paldies par to, ko tu esi devis man un protams netikai man, arii citiem!!! Atceros kā ar prieku un nepacietību devos uz terniņiem un nevarēju vien sagaidīt nometnes! Un arī šo visu treniņu un nometņu dēļ esmu ljoti mainijies, protams uz labo pusi! Kaut gan šie visi trenini un nometnes uz kuraam esmu bijis ir sen atpakalj pagaatnee tik un taa tas vis ir palicies pie manis un ir tik jauki atcereeties šos visus jaukos cilveekus ko esmu iepazinis!! pagājušajā vasarā vēlējos aizbraukt ciemos pie jums, bet tas man neizdevās darba un manis paša vainas dēlj!! Ceru, ka man vēl izdosies jūs visus satikt!!! Aa jaa un starpcitu vēlejos pateikt, ka vēljoprojām iesperu pa maisu un palaužos ar saviem draugiem 
tik cik vien man pietiek briivaa laika!:) To es daru tādelj, jo tad es visu neaizmirstu un ir tik patikama sajuta un tas uzdzen velmi atkal atsakt trninjus. Nejau tikai tadelj lai sparditos un utt, bet tadelj, lai atkal satiktu šos jaukos cilvēkus!!!!!! Pasveicini visus, ja vel kads atceras par mani:D;) Tiešām ljoti liels paldies tev par visu!!!:)
ar cieņu, Mareks.