Vakar pēc dažu cilvēku ieteikuma noskatījos 2006.gada filmu “Peaceful warrior” (Mierīgais kareivis). Filma ir par ikdienišķām lietām – kādu jaunieti – talantīgu, ambiciozu vingrotāju, kas tiecas sasniegt tikai vienu – olimpisko zeltu… Taču viss izmainās brīdī, kad viņš benzīntankā satiek kādu vīru…
Iesaku šo filmu visiem, bet it īpaši tiem, kas tiecas pēc sava mērķa savas pašapbrīnas un egoisma pārņemti, domādami, ka ir sava likteņa saimnieki. Savā veidā šī filma (tas ir mans subjektīvais viedoklis) atspoguļo arī sportiskā/tradiocionālā ušu atšķirības, lai gan par to filmā nav ne vārda… Iesaku!….
Ne īpaši iet pie sirds tas pēdējais teikums par tradicionālo un sportisko ušu, jo nav jau tas sportiskais ušu (un sports vispār) problēma pati par sevi, tā pat kā vēlēšanās daudz sasniegt jau nav problēma pati par sevi… Ir gadījies satikt ļoti ambiciozus cilvēkus, kas tomēr pamanījušies palikt cilvēki(tā teikt “nonāk no skrejceļa”, kur bijuši zvēri un ir cilvēki), neskatoties uz “visiem saviem mīnusiem”, galvenokārt tāpēc, ka viņi nevienam neslēpj un atzīst, ka viņiem ir šīs ne tik labās(?) īpašībās… Problēmas sākas tad, ja slēpjoties aiz tādām labām(?) lietām kā tas pats tradicionālais ušu, laba reliģija un vēl nezin kas, sāk čakarēt pasauli sev apkārt, domājot, ka piederība vien kam tādam ir viss, kas vajadzīgs… Tā, ka nepiekritīšu, ka cilvēks izaudzināms vien ar tādām lietām, teorētiski var arī izaugt ar dzīšanos pēc zelta medaļas… Neviens jau nevar nevienam attīstības posmam pāri pārlekt, pat ar spēcīgiem palīglīdzekļiem ne.
Tās tikai pārdomas:)
Vai filmu esi redzējis (-usi)?
Nē, ja godīgi mans komentārs bija tikai par pievienoto tekstu. Tā jau ir tam cilvēkam gribas izteikties vietā un nevietā:)
ok. offtopic.
Man filma ļoti patika!